Dievs mūs ir aicinājis netiekties pāri par sev nolikto. Viņš to dara ne tāpēc, ka būtu izdomājis kādas mākslīgas robežas, aiz kurām sākas „labāka dzīve”, kas paredzēta tikai dažiem. Viņš to dara ar vislielāko mīlestību, jo zina, ka mūsu spēju robeža ir labākā komforta zona laimīgai dzīvei. Tiekšanās pāri par to ievainos mūsu dzīvi.
Neapmierinātība ar sevi, savu izskatu, prāta spējām, finansiālo stāvokli, novērtējumu sabiedrībā cilvēku ieved dusmās un sarūgtinājumā. Šāds cilvēks sāk noniecināt citu izskatu, sāk kritizēt citu pārdomas un paveikto, sāk piesavināties finanses un dara to visu cerībā iegūt augstāku novērtējumu citu acīs.

Lai kāds ārēji būtu nemiers, lai kādi būtu kari, lai kādi būtu strīdi, lai kā mums kaut kas traucētu, lai cik dusmīgi mēs kļūtu (un tā varētu turpināt vēl ilgi), vislielākais nemiers tomēr ir tas, kas ir mūsos, – ka mēs dzīvojam pret-statā Dieva balsij, kas mūsos runā.

Kaut arī neviens cilvēks tīši netiecas pēc nemiera savā dzīvē, tomēr arī šajā nemierā parādās Dieva labestība pret cilvēkiem. Dievs ir radījis cilvēku tādu, kas ar nemieru izjūt savu grēcīgo un nepareizo stāvokli Radītāja priekšā.

Klaude Godimels (Claude Goudimel) ir viens no 16. gadsimta svarīgākajiem Franču komponistiem. Viņš ir vienīgais komponists, kurš ir sarakstījis mūziku visiem 150 psalmiem. 16 gs. Baznīcā psalmus dziedāja vienbalsīgi, bet viņš tos izveidoja daudzbalsīgus. Godimels skaidri paskaidroja, ka šie psalmi domāti lietošanai mājās, lai ticīgie varētu gūt iepriecinājumu Dievā, jo īpaši mājās.